Arhetips

planētu daba un principi, valdījums, spēks, nedēļas dienas pārvaldnieks, ..

Arhetips

Atbildēt Ieva » 30 Dec 2016, 14:15

Lūk līdz manīm atnāca jautājums kas ir planētas arhetips? Kāpēc arhe?
Atradu interesantu rakstiņu, varbūt kādam noder šajā jautājumā:
http://www.e-mistika.lv/?txt=224

Arhetipu universālums 13.12.2005
Arhetips – tas ir psihes orgāns, kas piemīt visai cilvēcei un ir mūsu psihes struktūras elements. Tas atspoguļo vai iemieso noteiktas instinktīvas ziņas par tumšo, primitīvo dvēseli – reālās, taču ne redzamās apziņas saknes. Arhetipam nevar būt racionāla aizvietotāja, tāpat kā tā nevar būt sirdij. Veidojas vispārīga struktūra, likums, saskaņā ar kuru norisinās un veidojas dzīve, kā arī visa nesaraujamība un savstarpēja aizvietojamība. Ja slimīgas noslieces izpaužas vecākos, mēs dabiskā kārtā paredzam to pārmantošanu iedzimtības ceļā, jo mēs taču nedomājam, ka bērns piedzimstot nebūs līdzīgs saviem vecākiem. Līdzīgu situāciju var novērot arī psihiskās pārmantojamības un sākotnēji noformējušos struktūru sfērā, kuras, kā likums, nosaka attīstības virzienu, likteni, kaut ko padara par iespējamu un kaut ko citu – par neiespējamu.
Arhetips ir kā universāls psihes likums, kurš padara cilvēku par cilvēku, formē to un ir hipotētiska esamība, kas izpaužas tikai ar likumu starpniecību, kuri neapstrīdami pierāda tā pastāvēšanu. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks saprot arhetipus vai ne, to pasaulē viņam ir jāpaliek apzinīgam, jo viņš ir daļa no Dabas un ir saistīts ar savām saknēm. Pasaules ainas vai sociālā kārtība, kas to atšķeļ no sākotnējiem dzīves tēliem, ne tikai ir kultūra, bet arvien vairāk kļūst par cietumu. Ja sākotnējie tēli kļūst apzinīgi, tad enerģija, kas tiem pieder, viegli var ieplūst cilvēkā.
Mēs, būdami cilvēki un evolūcijas produkti, diez vai esam spējīgi regresēt līdz pirmatnējā cilvēka arhaiskajai apziņai, līdz stāvoklim, kurā būtu vienoti ar Dabu, – mūsu tagadējais racionālais prāts vienkārši nepieļaus neko tādu, sliktākajā gadījumā tas degradēs, taču neatgriezīsies līdz sākotnējai prombūtnei. Tāpēc ar iespējami mazāku pretestību atliek tikai virzīties uz priekšu, uz apziņas paplašināšanu, uz “tēlu” atklātu uztveršanu, “uzbūves likumu” izpēti, lai saprāts vairs nav absolūts valdnieks, ar ko tam pašam nāksies samierināties – jo apziņa var pastāvēt, tikai pastāvīgi uztverot bezapziņu.
Pēc vispārpieņemtā viedokļa, cilvēks ir tas, ko par viņu zina tā apziņa, tāpēc viņš iedomājas, ka ir nekaitīgs, tā pie sava ļaunuma pievienojot arī muļkību. Ir neiespējami noliegt jau pastrādātos un vēl joprojām notiekošos briesmīgos noziegumus, taču atbildība katrreiz tiek pārlikta uz citiem, uz ideju, ticību, apstākļiem utt. Ja tie pieder pagātnei, tad veiksmīgi tiek slīcināti aizmirstības jūrā, tiek izstumti kā pagājušais, apslēpti un uzskatīti par neesošiem. Tā tiek radīta labklājīgas eksistences ilūzija. Tomēr zināms, ka nekas – nedz fiziskais, nedz psihiskais – nekur nepazūd, uz brīdi izstumtais uzkrājas, un kad tas sasniedz savu kritisko masu, detonācijas punktu, tad nekādi apziņas spēki vairs nevar apslāpēt notiekošo reakciju un pēc tās sekojošo eksploziju. Ļaunums, vainas apziņa, dziļas bailes no sirdzapziņas un drūmas priekšnojautas stāv acu priekšā tiem, kas grib redzēt. To visu ir pastrādājuši cilvēki, arī es esmu cilvēks, tādēļ esmu līdzvainīgs pēc būtības, jo nemainīgi esmu apveltīts ar spēju un tieksmi pastrādāt ko līdzīgu.
Juridiski mēs neesam bijuši ne masveida slepkavību, ne koncentrācijas nometņu šausmu darbu līdzdalībnieki, mūsu tur nav bijis, un mēs it kā varētu mierīgi uzelpot un norobežoties no visa tā melnā un drausmīgā, taču mēs sākam saprast, ka atbilstoši savai cilvēciskajai būtībai tomēr esam potenciāli noziedznieki. Mums tikai nav bijis piemērota gadījuma, lai pamodinātu to ļauno, kas ir mūsos.
Nevienam no mums nav lemts izrauties ārpus tās melnās kolektīvās ēnas ietekmes, kuru met visa cilvēce; tā ir mūsu iedzimtība, un nav būtiski, kad pastrādāts noziegums – tagad vai pirms daudziem gadsimtiem. Tādēļ nenāktu par ļaunu iegūt zināšanas par to, kas ir ēna. Ja tu nezini, tad viegli vari kļūt par ieroci, kuru var virzīt uz jebko, par ko tev bail pat iedomāties.
Kolektīvā bezapziņa ir pastāvējusi ilgi pirms apziņas parādīšanās un, par spīti apziņai, turpina īstenot savus “personiskos” mērķus. Tā ir ģints dzīves rezultāts, kas tūkstošiem cilvēku paaudžu pastāvēšanas laikā pāriet dzīvnieku valstībā. Jungs salīdzina to ar matricu, sēņotni (sēne – cilvēka dvēsele), kas līdzinās aisbergam: jo dziļāk “zem ūdens”, jo platāka pamatne. Tāpat kā cilvēka ķermenis, arī psihe ir evolūcijas rezultāts, kurā nospiedumus atstājušas organisma tipiskās reakcijas uz dzīves apstākļiem, kas pastāvīgi atkārtojas. Instinkti – tās ir automātiskas šāda veida reakcijas, turklāt tie var būt ļoti sarežģīti. Iedzimto programmu ietekmē ir ne tikai uzvedības akti, bet arī uztvere, domāšana, iztēle. Cilvēkam piemīt gan visiem zīdītājiem (varbūt pat visam dzīvajam) kopīgi instinkti, gan specifiski cilvēciskas neapzinātas reakcijas uz apdzīvoto vidi. Universālos pirmtēlus, uzvedības un domāšanas pirmformas Jungs sauc par arhetipiem. Tie ir cilvēka dzīvi noteicošo nostādņu un reakciju sistēma, kas veido bezapziņu. “Arhetipi ir tipiski saprašanas veidi, un visur, kur mēs redzam vienveidīgus saprašanas veidus, kas regulāri atjaunojas, mums ir darīšana ar arhetipiem.” Jungs arī apgalvo, ka visskaidrāk var raksturot tos arhetipus, kas rada visgraujošāko iedarbību.
Šie arhetipi ir ēna, anima un animus. No tiem vispieejamākā ir ēna, jo to ir visvieglāk iepazīt praksē. Tās dabu ļauj izprast personiskās bezapziņas saturs. Ēna satur nopietnu morālu problēmu, kas izaicina personīgo ego kopumā, jo neviens nespēj apzināties savu ēnu bez nopietnas morālas piepūles. To apzinoties, cilvēkam ir jāatzīst arī viss netīkamais, kas ir viņā, un tas rada atbilstošas psiholoģiskas pārmaiņas, tāpēc bez nopietnas pretestības šī apzināšanās nemaz nav iespējama (galvenokārt ir jābūt nepārvaramai tieksmei to izdarīt). Visskaidrāko ēnas definīciju sniedza Jungs 1945. gadā: “Tas ir tieši tas, par ko cilvēks negribētu būt.” Šajā izteikumā atklājas visi ēnas daudznozīmīgie aspekti – personības negatīvo pušu, visu nepatīkamo īpašību, ko gribētos apslēpt, kopums. Tas veido cilvēkā citu personību, kura ir pakļauta cilvēka pakārtotajai, devalvētajai, primitīvajai dabai. Jungs lieliski apzinājās ļaunā realitāti mūsu dzīvē.
“Ikvienam ir sava ēna, un, jo mazāk tā ir saistīta ar individuālo apzinīgo dzīvi, jo tā ir tumšāka un blīvāka. Ja sliktā īpašība ir apzināta, tad ir izredzes to transformēt. Turklāt tā atrodas pastāvīgā kontaktā ar citām interesēm, tāpēc nemitīgi modificējas. Taču, ja ēnas puse ir nomākta un nošķirta no apziņas, tad tā nekad netiks transformēta, un vienmēr pastāv iespēja, ka tā izlauzīsies visnepiemērotākajā brīdī. Tas nozīmē, ka tā rada neapzinātu šķērsli mūsu cēlākajiem centieniem un tieksmēm.”
Jungs aicināja mūsdienu cilvēku pievērst uzmanību sašķeltībai starp psihes gaišo un tumšo pusi un uzlūkoja ēnu kā personības neatņemamu sastāvdaļu, ko identificēja galvenokārt ar personiskās bezapziņas saturiem.
Turklāt pēdējie ir nesaraujami saistīti ar kolektīvas bezapziņas arhetipiskajiem saturiem, kam pašiem ir sava ēnas puse. No tā izriet skumja atziņa: ēnu iznīdēt nav iespējams, tāpēc psihoanalītiķi tam piešķīruši īpašu apzīmējumu – noslēgt vienošanos ar ēnu (darījums ar Nelabo).
Psihoterapijas mērķis darbā ar ēnu ir apzināt tos tēlus un situācijas, kas cilvēku pārņem savā varā, un atbrīvot viņu no to autoritārās ietekmes; ja runājam mitoloģijas valodā, tā ir savdabīga “demonu izdzīšana”. Mitoloģijas kontekstā Jungs radīja ēnas ekvivalentu – trikstera tēlu. “Triksteris ir kolektīvās ēnas figūra, cilvēku visu zemisko rakstura iezīmju kopums.”
Triksteris ir pirmatnēja “kosmiskā” būtne ar dievišķi dzīvniecisku dabu: no vienas puses, tas pārspēj cilvēku ar savām pārcilvēka spējām, no otras puses – piekāpjas cilvēka priekšā sava nesaprātīguma un bezapzinīguma dēļ. Viņš atpaliek arī no dzīvniekiem savas ārkārtējās neveiklības un instinktu trūkuma dēļ. Šie trūkumi liecina par viņa cilvēcisko dabu, tāpēc viņš atšķirībā no dzīvniekiem nav piemērots apkārtējai videi, toties tieksme pēc zināšanām (ko akcentē mīts) viņam piešķir daudz augstākas apziņas attīstības perspektīvu. Triksteris ir Dievs, cilvēks un dzīvnieks vienā personā. Trikstera galvenā un biedējošākā īpašība ir viņa bezapziņa un nesakarīgums. Kaut gan viņš nav ļauns, viņa rīcība bezapziņas un pamestības dēļ mēdz būt drausmīgi cietsirdīga.
Taču vēlāk, kā uzsver Jungs, tomēr sākas trikstera civilizācijas process, kas izpaužas kā viņa pirmatnējā stāvokļa pārvarēšana. Šī procesa beigās trikstera uzvedībā vairs nav iepriekšējās rupjības, mežonības, muļķības un bezjēdzības, un tā kļūst visnotaļ saprātīga. Varētu domāt, ka tumšā puse, kad tā vairs nav redzama, pārstāj eksistēt. Taču tā iedomāties būtu naivi. Tumsa un ļaunums neizgaist – tie, zaudējot enerģiju, tikai iegrimst bezapziņā un paliek tur tik ilgi, kamēr ar apziņu viss ir kartībā. Taču tiklīdz apziņa atkal nonāk kritiskā stāvoklī, noskaidrojas, ka Ēna nekur nav pazudusi, tikai noslēpusies, nogaidot, kamēr uz kaut ko tiks projicēta. “No psiholoģijas redzesviedokļa var teikt, ka civilizācijas vēsturi lielākoties veido apraksti par mēģinājumiem aizmirst dzīvnieka transformāciju cilvēciskā būtnē.” Konflikts starp apziņas divām dimensijām izpaužas kā cilvēka dvēseles polārās struktūras izpausme, kura, tāpat kā jebkura cita enerģētiska sistēma, ir atkarīga no sprieguma starp poliem. Tāpēc mīta ietekme jūtama, kad augstākā apziņa, priecādamās par brīvību un neatkarību, saduras ar mitoloģiskā tēla autonomiju. Tas ir atšķēlies no apziņas un tāpēc uzvedas kā autonoma būtne.

progress.com.lv
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47

Re: Arhetips

Atbildēt Ieva » 30 Dec 2016, 14:16

No saites:
http://www.jungabiedriba.lv/junga-anali ... bezapzina/

BEZAPZIŅA

Sākums / Bezapziņa
Līdz ar ilgstošiem cilvēku psihes neapzinātā materiāla pētījumiem Jungs nonāca pie secinājuma, ka cilvēku psihē eksistē kādas visiem kopīgas struktūras. “Cilvēks nepiedzimst kā “tabula rasa”, viņš vienkārši piedzimst bezapziņā. Taču viņš nes sevī organizētas sistēmas, kas ir gatavas funkcionēt cilvēkam specifiskā veidā un ir pastāvējušas jau miljoniem gadu. Līdzīgi kā instinkti, kas liek putniem migrēt vai vīt ligzdas (…), cilvēks kopš dzimšana nes sevī dabas pirmsākumu plānu. Šīs pārmantotās sistēmas atbilst cilvēku sistēmai kopš pašiem pirmsākumiem: jaunība un vecums, dzimšana un nāve, dēli un meitas, tēvi un mātes, attiecības pārī, utt. Tikai individuālā apziņa piedzīvo šīs lietas pirmo reizi dzīvē”. Jungs nosauca šo dziļo cilvēku psihes slāni par kolektīvo bezapziņu, pieņemot, ka tajā atrodas milzīgs daudzums universālu, plaši izplatītu paternu un spēku, tā saukto arhetipu un instinktu.

Kolektīvā bezapziņa piemīt katram cilvēkam, tā ir kā dāvana katram no mums, un tā ir kopīga visai cilvēcei, savukārt personīgā bezapziņa ir individuāla, tajā ietilpst viss, ko cilvēks ir pieredzējis, bet aizmirsis vai izstūmis, kompleksi.

Kolektīvo bezapziņu K.G. Jungs salīdzina ar zemes dzīlēm, kurās iesniedzas koka saknes, uz kurām balstās psihe, arī tās virsējais slānis – apziņa. Kolektīvā bezapziņa cilvēcei ir daudz vecāka par apziņu, tā ir visa radošais avots, tā ir sākotnējais dotums, no kura apziņa katru reizi rodas no jauna, un kolektīvajā bezapziņā notiekošie procesi ietekmē visu cilvēka dzīvi.

Kolektīvās bezapziņas satura veidotājus K. G. Jungs dēvē par arhetipiem.

Viņš raksta – “to rašanos nemaz nevar izskaidrot savādāk, kā pieņemot, ka tie ir cilvēces pieredzes nogulsnējumi, kas nemitīgi atkārtojas”. Viņš uzsver, ka arhetips pats par sevi ir psihoīds faktors, kas ir psihes „ultravioletajai”, jeb neredzamajai daļai piederošs, un arhetipu kā tādu nav iespējams pacelt apziņas līmenī. Junga terminu “arhetips” konkrēti definēt ir sarežģīti – tas ir neredzams un neuzskatāms ietekmes faktors cilvēka zemapziņā. Arhetipi nav mantoti priekšstati, tēli vai simboli, bet gan to veidošanās un parādīšanās iespējas. Tiem piemīt antinomisks – loģiski nesavienojams, antagonistisks raksturs.

Arhetipi ir universāli paterni vai motīvi, kas uzpeld no kolektīvās bezapziņas un var būt par pamatu reliģijām, mītiem, pasakām.

Cilvēks ar to tēliem var sastapties savos sapņos, aktīvajā iztēlē, psihoterapijas procesā. Arhetipu jēgas kodolu ir iespējams pārstāstīt, bet nekad līdz galam apzināt. Un, saskaroties ar apziņu, arhetips vairs nav tas, kas bija iepriekš, tas iegūst arvien jaunas un jaunas nozīmes. Bezapziņas dzīlēs esošo arhetipu skaits un jēga ir neizsmeļami. Jungs ir aprakstījis daudzus no tiem – Ego, Personu, Ēnu, Animu, Animusu, Lielo māti, Gudro vīru, Patību, u.c.



Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47

Re: Arhetips

Atbildēt Ieva » 30 Dec 2016, 14:18

No saites:
http://profizgl.lu.lv/pluginfile.php/32 ... _Vardn.pdf

Arhetips – pirmtēls; paraugs, universāls ietilpīgs simbols; psihoanalīzē (K. G. Junga
teorijā) – cilvēka psihes elements (tēls), kas raksturīgs vai nu visai cilvēcei, vai visiem
kādas kultūras piederīgajiem.
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47

Re: Arhetips

Atbildēt Ieva » 30 Dec 2016, 14:21

No saites:
http://www.saira.lv/taro-raksti/taro-si ... n-arhetipi

Nedaudz par arhetipiem
Sveiciešu psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs nonāca pie secinājuma, ka cilvēku psihē eksistē kādas visiem kopīgas struktūras. “Cilvēks nepiedzimst kā “tabula rasa”, viņš vienkārši piedzimst bezapziņā. Taču viņš nes sevī organizētas sistēmas, kas ir gatavas funkcionēt cilvēkam specifiskā veidā un ir pastāvējušas jau miljoniem gadu. Līdzīgi kā instinkti, kas liek putniem migrēt vai vīt ligzdas (…), cilvēks kopš dzimšana nes sevī dabas pirmsākumu plānu. Šīs pārmantotās sistēmas atbilst cilvēku sistēmai kopš pašiem pirmsākumiem: jaunība un vecums, dzimšana un nāve, dēli un meitas, tēvi un mātes, attiecības pārī, utt. Tikai individuālā apziņa piedzīvo šīs lietas pirmo reizi dzīvē”. Jungs nosauca šo dziļo cilvēku psihes slāni par kolektīvo bezapziņu, pieņemot, ka tajā atrodas milzīgs daudzums universālu, plaši izplatītu paternu un spēku, tā saukto arhetipu un instinktu. Kolektīvā bezapziņa piemīt katram cilvēkam, tā ir kā dāvana katram no mums, un tā ir kopīga visai cilvēcei, savukārt personīgā bezapziņa ir individuāla, tajā ietilpst viss, ko cilvēks ir pieredzējis, bet aizmirsis vai izstūmis, kompleksi. Bezapziņas dzīlēs esošo arhetipu skaits un jēga ir neizsmeļami* (vairāk informācija pieejama ŠEIT)

Arhetipi – terminu ieviesa Jungs. Ar arhetipiem apzīmē universālus simboliskus tēlus, kas pastāv kolektīva apziņā. Piemēram, māte, varonis, ēna, ūdens, pamāte, zeme, ragana. Šie motīvi patstāvīgi atkārtojas mītos, literatūrā, mākslā un citur - dažādām tautām un kultūrām. Pēc sava rakstura līdzīgi arhetipiski tēli un motīvi sastopami visdažādākajos mītos un mākslas sfērās – arī tādās, kurām nav tiešas saskarsmes. Tādēļ šīs formas nevar skaidrot kā aizguvumus. Pēc Junga domām, arhetipi nav paši tēli, bet gan psiholoģiskie priekšnosacījumi to iespējai. Arhetipi kā netverami bezapziņas faktori ietekmē apziņas darbību, strukturējot cilvēku priekšstatus un izturēšanos* (lai izlasītu vairāk par arhetipiem, ieskatieties ŠEIT).

Tātad sanāk, ka jebkurš arhetips ir simbols, bet ne visi simboli ir arhetipi.
Var gadīties, ka pirmo reizi saskaroties ar šo informāciju tā nav līdz galam izprotama, tomēr visu šo es rakstīju ar vienu vienīgu nolūku – parādīt, kā tiek nolasīta informācija no kārtīm. Ne vienmēr mēs paši sev spējam izskaidrot, kāpēc vienu vai otru tēlu esam izskaidrojuši tieši tā, tomēr mūsu zemapziņai vienmēr ir bijis iemesls rīktoties tā un ne citādāk. Un, ja mēs esam iemācījušies kontrolēt savu prātu, lai tas seansa laikā nejaucas pa vidu un nebloķē vajadzīgos signālus un informāciju, tas krietni vien atvieglo darbu. Kā zināms – sapņojot prāts zināmā mērā ir atslēgts un zemapziņa mums dod informāciju simbolu valodā, jo prāts nedarbojas ierastajā ritmā. Liekot kārtis ir jāiemācās apzināti panākt līdzīgs stāvoklis. “Sveicinātas, manas mīļās smadzenes! Es noteikti jums vakarā iedošu kādu augstākās matemātikas uzdevumu risināšanai vai ļaušu paniekoties ap tehniskas literatūras tulkošanu no arābu uz zviedru valodu, bet šobrīd, lūdzu, uz kādām trīs stundām atslābinieties un nejaucieties pa vidu! Pateicos!”

Šī man šķiet pētīšanas vērta tēma un ir pavisam skaidrs, ka pie šī niecīgā zināšanu līmeņa es neapstāšos. Un, ja kādam no jums ir pieejama jūsuprāt vērtīga un interesanta literatūra par šo tēmu, laipni lūgti padalīties!
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47


Atgriezties uz Planētas

Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis