Ieva Zicmane: Stāsti zodiaka zīmēm.

Ieva Zicmane: Stāsti zodiaka zīmēm.

Atbildēt Ieva » 24 Jūn 2015, 18:17

Strēlnieka LIELĀS domas

Dienu no dienas viņu nepameta lielās domas. Ne jau par politiku, biznesu vai naudu viņš domāja. Bet LIELĀS domas. Viņaprāt, te pārāk daudzi bija aizņemti ar mazajām domiņām un lietiņām, ka nemaz nedzīvoja īsto dzīvi. Protams, ka viņi nedzīvoja, jo nesaprata… Nesaprata, kas viņi ir, kāpēc viņi ir šeit ieradušies un kas viņiem ir jāiemācās.
Cilvēka prātam jau daudz kas ir nesaprotams. Viņš tiecās uz atklāsmi saprast, kas slēpjas aiz visas šīs ilūzijas. Viņš saprata, ka lietas, mantas ir laicīgas. Vēlmes pēc tām - rada atkarību un prāta verdzību. To dēļ cilvēki cieš sāpes, ir nelaimīgi, mirst un atkal dzimst, bet netiek jau ārā no šī sižeta. Tāpēc viņš īpaši nekam nepieķērās, viņš zināja, ka dvēselei pieder pieredze un garīgums, kuru tā iegūst.
Tāpat viņš zināja, ka šaubas posta, bet ticība cilvēku dara tikai veiksmīgāku un bagātāku garā. Ticība baro dvēseli. Tā ticība augstākajam - tam visu varenajam, kas vienmēr par Tevi parūpēsies. Nav jēgas pērties, ņemties un pasarg’ Dievs plānot. Ir jāļaujās, jo vienmēr viss beigsies labi. Un tieši šajā brīnumainajā kārtā viņam vienmēr viss arī beidzās labi. Nauda pie viņa neturējās, bet vienmēr viss nokārtojās. Atradās iespējas gan mācīties, gan savu reizi izklaidēties, gan arī, protams, ceļot. Tā bija viņa maize.
Jā, ceļojumos ļoti labi domājās lielās domas. Tāpēc ik pa laikam bija jādodas uz kādu tālu vietu. Kā nekā – katrā vietā savas domas un savas atklāsmes! Tās ļāva saprast sevi un savu pasauli. Tu esi tas, ko Tu domā, redzi, piedzīvo. Dievs ir devis tādu dāvanu būt uz šīs skaistās Zemes ar tik daudz iespējām un redzēt tik daudz skaistuma. Tāpēc ir jādodas pretī jauniem piedzīvojumiem un jāsaiņo šī dāvana vaļā.
Lai arī citu acīs viņš bija kā tāds klaiņojošais skolnieks, tomēr visi priecājās par viņa ierašanos. Un kā gan nepriecāties, ja ieradās paša Dieva skolnieks?!?

Lai jaunas atklāsmes, piedzīvojumi! Un, protams, lai nerimst optismisms un labo domu spēks!


Stāsts par Viņu – par mērķtiecīgo Mežāzīti

Vispirms par tām drēbēm. Viņš mīlēja zaļus un brūnus toņus. Ja tā labi padomā, tad neviens viņu nekad nemaz nebija redzējis citu krāsu apģērbā, nu, vismaz ne spilgtos toņos.
Ne tikai naudas lietās, bet arī sejas mīmiku izmantošanā viņš bija ļoti taupīgs. Apkārtējiem reizēm šķita, ka viņš vien zina pāris: esmu nopietns, esmu atbildīgs un tad vēl to – es esmu kā klints. Tieši šo pēdējo viņš darbā izmantoja visbiežāk. Nevienam viņu neizdevās pārsteigt nesagatavotu. Ziniet, likās, ka viņam it visam bija plāns. Turklāt plānam – arī plāns A un B.
Jā, plānot viņam tik tiešām patika, turklāt jāuzsver, ka viņš lieliski zināja, kad kam ir īstais laiks. Tie, kas viņu nepazina, nereti domāja, ka viņam vienkārši labi veicas, bet īstenībā notikumi jau sen bija uz priekšu izdomāti. Un ticiet vai nē, bet padomāts bija par visu. Arī par to, ka viņš kļūs ministrs.
Vispār jau viņš bija nepārspējams. Viņam it visam bija nesatricināma loģika. Viņš pat spēja izskaidrot, kāpēc situācijā, ja Jānītim ir seši āboli, bet Pēterītim neviens, vidēji – viņam katram ir trīs āboli.
Daudziem viņš atmiņā palika ar teicieniem. Nu, bet, protams, ka ar teicieniem! Ar tiem taču varēja pateikt tik daudz, bet pašam jārunā maz. Savā leksikā viņš visbiežāk izmantoja šos: “Runā maz, strādā daudz!”, “Darbam sudraba saknes, zelta augļi!”, “Laiks – labākais tiesnesis visās lietās!”, “Laiks ir vislielākā bagātība, tāpēc tā tērēšana – ir vislielākā izšķērdība”un, protams, viņa mīļākais teiciens: “Es visu kontrolēju!”
Kur viņš ir tagad? Kaut kur kalnos nopircis kādu vecu pili, dzīves otrā pusē beidzot izveidojis ģimeni un reizēm esot manāms pa mežu pastaigājoties. Protams, tajās pašās brūni – zaļajās drēbēs. Finanses? Nē, tās viņu vairs neuztrauc- viss ir izdomāts, sakārtots. Un nemaz nedomājiet, ka kāds viņu apskauž! Nebūt nē – visi viņu ciena un zina, ka viņš šādu dzīvi ir nopelnījis.

Daudz, daudz laimes un, protams, panākumu! Lai viss izdodas!


5 MINŪTES ŪDENSVĪRIŅA PRĀTĀ

Mēs bijām četri. Sēdējām ierakstu studijā un es draugiem stāstīju savu vakar redzēto sapni.
Andža un Jurka sēdēja man pretī atplestām mutēm un ar savu mīmiku manī izraisīja vieglu smieklu. Ziniet, citreiz man liekas, ka viņu acīs esmu vai nu ļoti radoša personība vai arī tāds kā izdomu pilns jautrītis.
Vienīgais, kurš šķita, ka ir uztvēris manu domu bija Pēcis. Tiesa, nereti viņš ar saviem izteiciem dzina mani kapā. Arī šoreiz paslavēja manu ideju, norādot, ka ar fantāziju man viss esot kārtībā, bet nu nevajagot tomēr laikam pa priekšu skriet.
Nekur es neskrienu, beidzot cilvēcei jāparāda, kas ir kas. Un tā nav vienkārši ideja. Mans vakar redzētais sapnis ir solis pavisam jaunā zinātniskā fantastikā, kas pilnīgi izmainīs līdzšinējo kino un mūzikas sfēru.
Es vēl tagad atceros, kā, vibrējot visam manam ķermenim, es pamodos no šī burvīgā domu lidojuma un jutos tik satraukts par jaunā laikmeta sākumu. Es uzšāvos debesīs kā bulta un nonācu vietā, kur visapkārt bija vēl uz Zemes neredzētas krāsas. Turklāt ik katrai krāsai bija sava skaņa. Kā skan krāsas? Es to dzirdēju un parādīšu cilvēcei. Tas tik būs kaut kas!
Nu, lūk, mēs tā visi 4 draudzīgi sēdējām, apspriedām manu ideju un šķita, ka pat kaķim, kurš pa to laiku bija mums piebiedrojies, tas sāka interesēt. Un tad ienāca Viņa un, skatoties pulkstenī, kurš jau rādīja pāri pusnaktij, izvilināja mani no istabas. Domāju, ka dos buču, bet iedeva pa pakausi. Ka tik, šādi dzīvojot, es nepalieku vēlāk viens ar 20 kaķiem kādā nomales būdā. Nu, kāpēc vajag pārspīlēt? Kaķis man tikai viens.
Gribat zināt, kāpēc man ir kaķis? Tāpēc, ka viņš ir tāds pats kā es. Tas mīl neatkarību un nepārmet man, kad tiekos ar draugiem. Jā, tāds nu es esmu – man vajag draugus tāpat kā putnam vajag debesis, tapēc nedod Dievs kāds mani ierobežos.
Nē, nē, nedomājiet, ka es negribu attiecības. Pēdējo reiz, kad tika apspriesta kāzu tēma un es kārtējo reizi aizvēru acis, tēlodams piepešu miegu vai kurlumu, manī radās pēkšņa doma, ka, ja mēs visu kartīgi apspriestu, tad varbūt varētu.
Citreiz jau manī arī mājo tāds kā vientuļnieka gars. Ir, ir, tāda lieta. Nav lielākas laimes par brīvības sajūtu, bet ziniet esmu sapratis, ka brīvību veido mūsu domu būtība. Dzīve ir tāda, kādu mēs paši ar savām domām to veidojam.

Lai daudz domu brīvības! Lai daudz radošu ideju un cilvēku, kas tās saprot un novērtē!
Lai viss labais izdodas!


Zivtiņas sapņu karaļvalsts

Viņas īstā dzīve bija uz tā pūkainā un neticami mīkstā dīvāna, kurš atradās dzīvokļa galējā istabā. Viņa to dēvēja par Pūkainīti. Tur, noslēpusies no citu acīm, viņai bija pašai sava sapņu karaļvalsts. Pilns plaukts ar labākajiem bestselleriem, mūzikas aparāts, kur atskaņot sirdi plosošus skaņdarbus un, protams, televizors, kur otrdienu vakaros ar asarām acīs vērot Rozamundes Pilčeres romantiskās filmas.
Šī bija svēta vieta, kur atjaunot garīgos spēkus, dzīvojot iedomu pasaulē. Sapņot taču ir tik skaisti! Tieši sapņos taču ir iespējams nokļūt jebkur uz pasaules vai pat ārpus tās. Tieši sapņos – iespējams ceļot laikā. Visvairāk viņai patika atgriezties pagātnē un atkal izdzīvot vecās situācijas un parunāties ar reiz tuviem cilvēkiem.
Šajā istabā bija arī slepena kastīte, kur - no vīra un bērnu acīm- tika slēptas pagātnes atmiņas. Viņai patika ik pa laikam to pārskatīt – tur atradās fotogrāfijas un pāris jaunībā saņemtas mīlestības vēstules. Ak, veca mīlestība nerūs! Citi jau to nesaprot, bet nevar taču mest prom pagātni – tā taču vēl joprojām ir daļa no mums.
Jāteic, ka no Pūkainīša idilles viņu gan nemitīgi izrāva rūpes par ģimeni, draugiem un paziņām. Uzņemoties citu problēmas, nereti nemaz neatlika daudz laika savu problēmu risināšanai. Reizēm pat izveidojās šķietami paradoksāla situācija, ka citus viņa saprata labāk nekā pati sevi. Tiesa, neviens jau nelika uzņemties visas tās raizes, bet kā lai nepalīdz, ja cilvēks labs?
Reizēm citu bēdu stāsti tā spēja aizraut, ka nekam citam vairs nebija vērtības – ne mistiski aizplūdušajai naudai, ne ziedotajam laikam, ne arī veltītajam garīgajam spēkam.
Tieši tāpēc jau visi viņu mīlēja. Kā māti, pie kuras rast patvērumu. Māte taču vienmēr palīdzēs. Un tā taču bija tik laba sajūta kādam palīdzēt.
Un pēc šādiem brīžiem, paņemdama paku saldumu un kādu gardu, atslābinošu dzērienu, viņa mēdza ieritināties uz Pūkainīša, ieslēgt Rozamundes Pilčeres romantiskā kino filmu un ar smaidu uz lūpām klusi nodungot: “Dod Dieviņ’i otram dot, ne no otra mīļi lūgt”.

Lai piepildās izsapņotie sapņi un allaž blakus ir mīloši cilvēki!


Aunenītes apbrīnojamā enerģija

Šis bija pavisam parasts rīts. Matiem plīvojot zem ķiveres, viņa iebrauca pagalmā un ar motora rūkoņu pamodināja visus, kas šķietami agrajā rīta stundā vēl redzēja saldus sapnīšus. Nokāpdama no moča un novilkdama savu sarkano ādas jaku, skaļi iesaucās: “Labrīt, labrīt, labrīt! Mostamies, ceļamies un veļamies! Rīta rosmi sākam pēc pāris minūtēm”.
Gluži kā solījusi - pēc pavisam neilga brītiņa kā bulta jau bija atpakaļ un nu jau sporta tērpā uzsāka vadīt aerobiku citām, viņasprāt, mazliet ļenganajām miesām. Diezgan jau brīžiem kaitināja tā citu lēnā muļļāšanās, bet te nu viņa bija, lai parādītu citiem, kas ir atlētika un vingrums.
Ar saucieniem: “Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!” visi - vēl pirms pusstundas aizmigušie fitnesa kluba apmeklētāji - pavisam drīz jau bija ar sārtiem vaigiem un iedvesmoti sāka domāt, kā pēc laika sacentīsies ar citu bicepsiem un tricepsiem.
Lai neteiktu kā vairāk, diezgan apbrīnojama bija viņas spēja aizraut citus ar savu ugunīgo enerģiju.
Reiz mazliet neveikla situācija gan atgadījās ar kādu apmeklētāju, kura uz nodarbību nebija atnākusi ar mērķi palielināt savu muskuļu masu, bet gan mazliet pastaipīties un, tā teikt, lai uzņemtu kādu bildi, kur viņa atrodas sporta zālē. Kad meitenei tika uzdots jautājums, kāpēc viņa nesporto un neķer laimes hormonu, pauze iestājās tik gara, ka šķita, ka atbilde nesekos. Ilga klusēšana bija kā Morzas ābece, tāpēc, ilgi nedomādama, meitene tika nolikta uz skrejceliņa, lai pati regulē savu tempu. Kā Jūs domājat, kas notika talāk? Aha, tieši tā. Viņa jau labu laiku ir patstāvīgais klients.
Lūk, šāda enerģija aizraut citus viņai piemita. To apzinājās arī darba kolektīvā, tāpēc neviens īpaši necentās norādīt uz kādām nepilnībām, ja citreiz tādas gadījās. Kamēr viņa bija šeit, tikmēr viss tika iegriezts un vadīts. Nu, labi, īpaši diskutēt ar viņu citi necentās vēl kāda iemesla dēļ. Jo nebija jēgas. Grūti klājās tam otrajam.
Viņas kaislīgās un ugunīgās dabas dēļ, viņu dievināja arī vīrs. Un šeit nu bija 101 iemesls. Sākot no tā, ka viņš skaidri zināja, ka viņas “jā” ir absolūts “jā”, jo ir taču tikai “jā” vai “nē” – viņai mīlestībā nepastāvēja kaut kas pa vidu; turpinot ar to, ka viņa allaž viņam dāvāja nedalītu uzmanību un, protams, beidzot ar to, ka kopā ar viņu varēja smieties, māžoties un galu galā – ik pa reizei sacensties, kurš pirmais aizbrauks līdz galamērķim . Nu, kur tad vēl labāk?

Lai nezūd enerģija un tā allaž iedvesmo citus!


Vērsenītes vērošanas dienas

Viņas mīļākā nodarbe bija vērošana. To viņa piekopa katru svētdienu, jo tās bija iesvētītas par vērošanas dienām. Vērošanu nevarēja veikt kaut kā, tas bija vesels rituāls. Vispirms tika ieslēgta mierīga mūzika ar dažādām putnu skaņām, tad ērti, iekāpjot mīkstajās čības, mērots laisks gājiens līdz virtuvei. Tur uzvārīts ūdens, ar kuru aplieta pašmāju dārzā izaudzētā piparmētra un sagriezti tajā pašā dārziņā izaudzētie gurķīši ar tomātiem. Katru reizi, griežot lauku labumiņus, viņa nespēja vien nopriecāties, cik izdevīgi ir dzīvot laukos.
Un tad sekoja vērošanas dienas kulminācija. Ar sagatavotajām brokastīm viņa devās uz istabu un ieslēdza datoru. Sirds mazliet sāka sisties straujāk, jo tūlīt varēs redzēt, cik daudz ir izaudzis. Kas izaudzis? Kā kas? Protams, ka akcijas, ieguldījumi un īpašumu vērtība! Vērošanas dienas bija tāda laime! Tu sēdi savā krēslā, neko nedari un skaties, kā izaudzis. Tas radīja tādu mieru un drošības sajūtu par nākotni.
Lai noturētu pilnīgu iekšējo mieru par rītdienu, par pāris ieguldījumiem un uzkrājumiem vīrs gan nezināja. Tie bija tādi mazliet slepeni, bet saprotiet, tas bija vajadzīgs, lai nodrošinātos. Ja viņš zinātu, tad vēl vajadzētu kādreiz kaut kur pēkšņi to naudu iztērēt. Tas taču nekam neder! Ja pēkšņi iztērē, tad kāda vairs drošības sajūta? Tieši tur jau tas miers bija gūstams, ka paskatoties savā bankas kontā – Tu zini, ka šeit gluži tāpat kā āra dārziņā – viss aug un nodrošina Tevi un Tavas vēlmes uz priekšdienām. Un vispār viņai nepatika, kad pēkšņi te visādas ašās idejas citi piedāvāja. Visu vajag izplānot un darīt mierīgi un komfortabli. Un, ja uzsāk kaut ko jaunu, tad galvenais ir darīt tā, lai noturētu visu patlaban esošo.
Pēc vērošanas dienas kulminācijas – sekoja tās noslēgums, kas gan bija garākā daļa. Sabrauca draugi uz nelielu pasedēšanu āra dārziņā. Viņa jau vakar bija sataisījusi mielastu un nu atlika to tikai likt galdā. Vispār bija forši, ka visi brauca pie viņas. Saveda visādus papildu labumiņus un pašai arī nekur nebija jābrauc.
Draugiem patika pie viņas braukt. Viņa bija nemainīgi labs un stabils draugs. Turklāt te bija tāda miera oāze. Te varēja no visa apstāties. Te vareja ieklausīties klusumā. Te vareja sajust ne tikai dabu, bet arī sevi un savu augstāko “ES”.

Lai miers, harmonija, skaistums un, protams, lai labi aug!

Ieva Zicmane. (A. Rača astroloģijas skolas 2.kursa studente, stāstiņi sacerēti (kursabiedru) apsveikšanai)
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47

Re: Ieva Zicmane: Stāsti zodiaka zīmēm.

Atbildēt Indra.Saukane » 08 Dec 2015, 00:31

Lielisks radošais darbs! Labprāt palasītu arī pārējās zīmes :)
Indra.Saukane
 
Atbildes: 6
Pievienojies: 13 Mai 2015, 21:12

Re: Ieva Zicmane: Stāsti zodiaka zīmēm.

Atbildēt Ieva » 05 Jan 2016, 16:04

Nu re, pēc pieprasījuma Ieva uzrakstījusi arhetipu pasaku. Pirmā publiskā noklausīšanās 3.kursā 2015.gada 22.decembrī.

Vēstule Ziemassvētku vecītim.

Un tur viņa bija. Pati pēdējā no visas lielās vēstuļu kaudzes.
Pēc garajām nostrādātajām stundām un visdīvainākajiem Ziemassvētku lūgumiem, padomē jau bija iestājies visai jautrs noskaņojums. Dažs labs jau sāka likt likmes, kas pēdējā vēstulē būs rakstīts.
Visbeidzot Atbildīgais laika tēvs ieviesa kārtību un visi ieņēma savas vietas. Vēstules lasīšanas kārta bija pienākusi Domātājam un viņš sāka lasīt:
“Mīļais Ziemassvētku vecīti! Mani sauc Rūdolfs un man ir tikai 93 gadiņi. Šī ir pirmā reize, kad es Tev rakstu.
Gribu sākt ar piedošanas lūgšanu. Piedod, lūdzu, ka visus šos gadus Tev neesmu līdz galam ticējis. Pareizāk laikam būtu teikt – Jums neesmu ticējis. Pēc visa spriežot, Jūs tagad tur, visticamāk, sēžat desmit. Gluži kā pilnībā. Viens ir viss un viss ir viens.
Nu lūk, pēdējo 93 gadu laikā manā dzīvē ir diezgan daudz kas noticis. Neticami, vai ne?  Bet tieši pēdējā laikā esmu uz dzīvi sācis raudzīties citādi. Esmu pa īstam iemācījies dzīvot! Beidzot esmu sapratis, ka ir tikai mūžīgs tagad un tieši šī sajūta ir jāmāk izdzīvot.
Un tagad pie paša galvenā. Vēl es esmu sapratis, ka dzīves laikā ar mani ir notikuši dažādi brīnumi. Vakar es atradu pirms daudziem gadiem rakstītu vēstuli Jums. Tiesa, to es tā arī nebiju nosūtījis, jo līdz galam Jums kaut kā nenoticēju. Tas gan nenozīmēja, ka brīnumi paši nenotika. Un kā vēl notika! Vēstules saturs bija pie Jums aizceļojis, pat to nenosūtot. Un viss tajā lūgtais – piepildīts! Vai nav viens liels brīnums?
Īstenībā viss ir bijis tā, kā esmu vēlējies. Tikai ilgu laiku esmu bijis akls, to neredzot. Un nereti pat esmu dusmojies uz dzīvi, ka tā mani apstādinājusi ceļā vai atņēmusi man šķietami vajadzīgo. Bet tas taču bija vajadzīgs, lai es saņemtu pats sevis lūgto! Viss ir bijis pareizi!
Piedodiet man, ka visus šos gadus neesmu Jums ticējis. Jūs visu laiku esat darbojušies roku rokā, lai piepildītu manas vēlēšanās.
Ar šo vēstuli es Jums neko nevēlos lūgt, gribu tikai pateikt “paldies”!
Paldies, ka esat! ”

Padomē iestājās klusums. Visi bija pārsteigti. Emocionālā rausa asaras, Spožā no prieka iemirdzējās vēl spilgtāk, pat Atbildīgais laika tēvs izskatījās apmierināts.
Aizkustinājuma idilli pārtrauca Domātājs: “Tas viss, protams, ir skaisti uzrakstīts, bet es tomēr nesaprotu vienu lietu. Rūdolfa vēstuli mēs taču toreiz saņēmām, kāpēc viņš apgalvo, ka nav nosūtījis? ”
Šajā brīdī piecēlās Labdaris: “Mīļo Domātāj, bet tie taču ir brīnumi!!! Kāpēc tos vajag izskaidrot?!”
Tomēr pavēries apkārt ieinteresētajās acīs, Labdaris gan saprata, ka šoreiz vairs neizlocīsies un turpināja: “Es tolaik redzēju, ka viņš raksta. Visas vēlēšanās bija tik patiesas un augstsirdīgas. Es nespēju vien sagaidīt, kad viņš vēstuli nosūtīs un mēs šīs vēlmes pamazām varēsim piepildīt! Bet tad viņš nolika vēstuli skapjaugšā. Viņš līdz galam nenoticēja. Es jutos vainīgs, ka neesmu spējis viņā radīt pietiekami lielu ticību brīnumiem. Es pārrakstīju viņa vēstules saturu un noliku to pie parējām jau atsūtītajām. Mani gan toreiz pamanīja Ilūzija un Pēkšņums.”
“Jā, man arī Rūdolfa sapņi šķita tik skaisti, tapēc es piestājos vēstulei priekšā, lai Labdara darbi paliktu neredzami, ” piebilda Ilūzija.
“Man, protams, arī kaut kas bija steidzami jādara, tāpēc es uzreiz izslēdzu elektrību!” apmierināts ieķiķinājās Pēkšņums.
Padomē atkal valdīja jautrība un apbrīns, kādus brīnumus vien iespējams radīt kopā.

Tagad tikai atlika grūtākais - izdomāt, ko ar šo vēstuli darīt. Tajā netika nekas lūgts, bet bez dāvanas arī nedrīkstēja palikt neviens, kas bija atsūtījis vēstuli.
Nosprieduši, ka dzīves mācības Rūdolfs apguvis godam, viņi nolēma viņam aizsūtīt vissvarīgāko – to īpašo Sajūtu.
Rūdolfs tajā brīdī skatījās, kā mazmeitiņa pušķo egli. Viņu pārņēma tik patīkama, mīlestības pilna sajūta un viņš nodomāja : “Lūk, tā ir laime! Laime ir to redzēt. Laime ir to visu piedzīvot un vienkārši BŪT - šeit un tagad!”

Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno 2016. gadu! :)

Ieva Zicmane
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47


Atgriezties uz Studentu radošie darbi

Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis