Laika skaitīšana

astronomija, kosmobioloģija, bioritmi, antropozofija, numeroloģija, hiromantija, krāsu terapija, fitoterapija, astrodizains, ..

Laika skaitīšana

Atbildēt Ieva » 08 Nov 2016, 13:56

Jauks rakstiņš par kalendāru ciklu veidošanos no saites:
http://www.ajuravesta.lv/kosmogramma/kalendaru-cikli/

Kalendāru ciklu veidošanās



Uz mūsu Zemes daudzu gadu un gadsimtu gaitā ir bijuši un veidojušies dažādu ciklu kalendāri. Visa pamatā ir Saules un Mēness cikli, kas ietekmē augu ražīgumu, zemes apstrādi un visu pārējo. Mēness kalendārs balstās uz 4 Mēness fāzēm, sākotnēji tā cikls bija 27.321 diennakts apkārt Zemei, kas atbilst sidēriskam vai zvaigžņu mēnesim. Mēness atgriešanās tajā pašā vietā attiecībā pret Sauli ir 29.53059 diennaktis, tas ir sinodiskais mēnesis. Tieši sinodisko mēnesi sāka izmantot par pamatu mēness kalendāram un turpmāk tas kļuva par mēness-saules kalendāru. Tā kā kalendāra dienas, mēneši un gadi var būt tikai apaļos skaitļos, tad tika pieņemts, ka Mēness mēnesis būs nevis 29,5 diennaktis, bet gan 29 vai 30 diennaktis.

Paralēli Mēness kalendāram tika izveidots arī Saules kalendārs ar ciklu 365,25 diennaktis gadā. Vēlāk tika noteikts, ka 76 saules (tropiskie gadi un 940 mēness (astronomiskie)) mēneši gandrīz sakrīt.

365,2422*76=27758,7 diennaktis,

29,5306*940=27758,4 diennaktis.

Šis atklājums ļāva izveidot ciklisko mēness-saules kalendāru, kura 76 gadu periodā ietilpst 48 parastie gadi, kas ietver 12 mēness mēnešus 29 vai 30 diennaktis, un, 28 gadus, kuros ir 13 mēneši. Lai to visu varētu izmantot kalendārā, tad nolēma, ka visi šie rādītāji ir jāsadala uz četri, pateicoties tam, tika izveidots cikls 19 gadu garumā: 12 gados 12 mēneši un 7 gados 13 mēneši, kuru noteica Atēnu astronoms Metonoms. Rezultāta šis kalendārs ieguva nosaukumu Metona cikls.

Attīstoties daudzām valstīm un paplašinoties sakariem starp tiem, radās nepieciešamība pēc vienota kalendāra. Dažādie kalendāri radīja diezgan lielas problēmas, katrā valstī tika skaitīts pēc dinastijām: Ēģiptē faraonu dinastija, Ķīnā un Japānā – imperatoru dinastija, Rietumeiropā Romas imperatoru dinastijas. Mūsdienu skaitīšana sākas no Jēzus Kristus dzimšanas, ko ieviesa 6.gadsimtā itāļu mūks Dionīsijs Mazais. VI gs – tas jau skaitās pēc viņa skaitīšanas sistēmas, bet līdz tam Dionīsijs Mazais dzīvoja Diokletiāna ērā, pēc Romas skaitīšanas sistēmas. Dionīsijs kā Kristus dzimšanas dienu pieņēma 25.decembri – ziemas saulgriežu dienu, bet par jaunas ēras sākumu 1.janvāri. Tā pamazām sāka izplatīties jaunā kalendāra skaitījums caur baznīcām.

Ilgus gadus novērojot Sauli, astronomi izskaitļoja gada garumu:

365,2422=360+5+1/4-3/400.

Šajā aritmētiskajā izteiksmē ir atainota visa saules kalendāra veidošanās vēsture. 360 – dienu skaits senajā Bābeles kalendāra gadā, kas kalpoja par pamatu apkārtmēra sadalei 360°. 5 – dienu skaits, kuras pievienoja ēģiptieši, kas precizēja gada garumu pievienoja trešo summējamo ¼. Tomēr tikai Jūlija Cēzara antīkajā ērā ēģiptiešu astronoms Sozigēns varēja izmantot šo labojumu, lai izveidotu Juliāna kalendāru, kurā katros 4 gados tiek ieviesta papildus 366.diena (29.februāris). Kļūda 3/400 radīja kalendāra atpalikšanu no Zemes kustības apkārt Saulei uz veselu diennakti 128 gados, to ievēroja kristiešu mācītāji, nosakot Lieldienas dienas. Lai novērstu šo kļūdu, mācītājs Grigorijs XIII veica reformu 1582.gadā. Vienkāršākais risinājums bija neskaitīt garos gadus tajos gados, kuros gadsimtu skaits nedalās uz 4, piemēram, 1700, 1800, 1900, 2100 u.tt. Šis gregoriāņu kalendārs dod kļūdu viena diennakts ik pēc 3300 gadiem.

Saules kustības pētīšana caur daudzām nekustīgām zvaigznēm veicināja astronomus izveidot zvaigžņu karti, kā rezultātā tika atzīmēts Saules gada ekliptikas ceļš un radīts zvaigznāju kalendārs. Atzīmēja Saules atrašanos īpašajos ekliptikas punktos, tas attiecās uz pavasara un rudens saulgriežiem, kad Saule šķērso debesu ekvatoru, pārejot no vienas pussfēras otrajā, kā arī ziemas un vasaras saulstāvjus.

Savukārt, seno Austrumu zemēs kalendāros liela nozīme bija ne tikai Saules un Mēness kustībām, bet arī tādiem gigantiem kā Jupiters un Saturns, kas noveda pie 60 gadu cikla kalendāra, kas sevī ietver Jupitera 12 gadu ciklu un divus Saturna 30 gadu ciklus. Skaitlis “pieci” bija piecu dabas elementu simbols: koks, uguns, zeme, metāls un ūdens. Katram elementam atbilst sava krāsa: zila (vai zaļa), sarkana, dzeltena, balta un melna. Katram no pieciem elementiem ir savs pretstats, tāpēc arī jebkurai stihijai piemīt gan pozitīvās, gan negatīvās īpašības. Piemēram, uguns, dod gan gaismu, gan siltumu, pateicoties kuram attīstās dzīvnieku un augu valsts, bet no otras puses tas spēj apdedzināt un iznīcināt visu dzīvo. Tādā veidā 5 elementiem piemīt 10 cikliskas zīmes vai saskaņā ar ķīniešu apzīmējumiem 10 debesu zaru. Bez debesu zariem, kas ietverti 5 dabas elementos, pastāvēja vēl 12 zemes saknes, kur katrs atbilst vienam no 12 dzīvniekiem. Izvietojot debesu zarus pa horizontāli un zemes saknes pa vertikāli, izveidojas 60 unikāli savienojumi, kā rezultātā iegūstam 60 gadu ķīniešu kalendāra ciklu.

Ideja radīt Jupitera kalendāru ar debesu zaru simboliku 12 gadu dzīvnieku ciklu bija Jupitera cikla pamatā, kas ietver aptuveni 12 gadus apkārt Saulei. Sadalot Jupitera ceļu 12 vienādās daļās pa 30, kur katra saistīta ar viņa šķērsošanu pa noteiktu zodiaka zīmi, kā arī ar vienu no dzīvniekiem, cilvēki radīja šo saules-jupitera 12 gadu kalendāra ciklu. Tomēr šī ideja nepieder ķīniešiem, kā tiek uzskatīts.

“Debesu zari” un “zemes saknes” ķīniešu kalendārā
jupitera-cikli.jpg



12 gadu Jupitera kalendārs no seniem laikiem pastāvēja ne tikai Ķīnā, bet arī Senajā Persijā. Vēstures liecībās ir atrodams, ka Persijas teritorijā Jupitera kalendārs tika izplatīts mīdiešu laikos, tas ir, VI gs pirms mūsu ēras. Savukārt Ķīnā 12 gadu kalendāra pielietošana vērojama tikai pēc Ciņa dinastijas nākšanas pie varas, kas ir daudz agrāk nekā persiešiem (III-II gs p.m.ē.).

Tāpat kā arī citiem kalendāriem, Jupitera kalendāram piemīt sava specifika, kas izpaužas ar to, ka tas ietekmē tikai sociāli aktīvus cilvēkus. Tas ir, cilvēkiem, kuriem sabiedrība tas ir viss vai gandrīz viss, kuriem nav izteiktas harizmātiskas iezīmes, kas izceļ personību. Dzīves prioritāte ir sabiedrība, aktīva dalība tajā. Horoskopā uz to norāda Jupiters un Mēness, kuriem jābūt spēcīgākiem par Sauli un Mēnesi.

Saules-Saturna kalendārs balstīts uz Saules un Saturna ritmiem, Saules mēnešiem un Saturna ciklu. Saturns dod cilvēkam iekšējo kodolu, bet Saule – pašpietiekamību. Saturna tipa cilvēks nekad nesāks patvaļīgi pakļauties tikai tāpēc, ka tā teicis ir kāds priekšnieks, autoritāte no tribīnes vai pat gaišreģis. Viņš nepakļaujas vairākuma viedoklim, viņam ir savs viedoklis un savs ētikas kodekss.

Zoroastriešu kalendārs

Kalendārs senajiem persiešiem, ar kuru tiek saistīta seno slāvu un citu indoeiropiešu tautu skaitīšana, savā saknē atšķiras no mūsdienu kalendāra. Galveno lomu šeit spēlē Saule un Mēness. Tiek izdalītas Saules dienas, kas tiek ņemtas vērā no ausmas līdz nākošai ausmai. Saules kalendāru veido trīs pamat cikli: dienas mēneša garumā, mēneši gada garumā, gada periods. Mēness kalendāram ir sinodiskais mēness cikls 29,53 diennaktis.

Gada sākums zoroastriešu kalendārā sākās ar pavasara saulgriežiem, pie tam, katrs gads sākas tikai no tā brīža, kad tas atbilst mūsdienu kalendārā 21. vai 22.martam. Paši Jaunā gada svētki persiešu tradīcijā saucās Nouruzs, kas nozīmē “jaunā diena”. Iespējams, ka kalendāra rašanos laiki no senatnes, kad senie āriešu senči dzīvoja aiz polārā loka, bet jaunās polārās dienas iestāšanās nozīmēja arī jaunā gada sākumu.

Saules gads sevī ietver 12 mēnešus, kas atbilst Zodiaka dalījumam 12 zīmēs. Pie tam, katrs mēnesis, atšķirībā no mūsdienu kalendāra, atbilst 30 Saules dienām. 12 mēneši ir 360 diennaktis. Saskaņā ar Avestas tekstiem, tieši tāds bija gada garums līdz tajā iebruka tumšie spēki (Angra-Manju), kas radīja disharmoniju un izjauca līdzsvaru. Gads dalījās uz 360 diennaktīm, tāpat kā zodiaka aplis uz 360°. Palikušās 5 vai 6 dienas saucās par raudu un sēru dienām par zaudēto pasaules harmoniju.

Kalendāru cikliem zoroastrismā ir lielāka nozīme, nekā planētu cikliem, horoskopa cikliem, jo planētas pastāvīgi pārvietojas un viņu stāvoklis nekad neatkārtojas, viņas ienes pasaulē lielu haosu, caur ko veidojas dažādi vilinājumi un apgānīšana. Kalendārs ataino citā līmenī globālo dabisko ciklu. Orientējoties uz kalendārajiem cikliem mēs spējam izzināt kopīgo dabisko ciklu un atjaunot sevī Pasaules likumus.

Kopumā eksistē 3 Saules kalendāra cikli, kas atbilst “trim Saules apļiem” – diena, mēnesis, gads. Katrs gads, mēnesis un diena zoroastriešu kalendārā atrodas zem kāda no erceņģeļa (Ameša-Spenta), eņģeļa (Izeda) vai paša radītāja (Ahura-Mazda) ietekmes, kā arī saistīti ar kādu no totēma dzīvniekiem. Tas nosaka katra gada, mēneša un dienas īpatnības un cilvēku uzvedības noteikumus.

32 gadu Saules kalendārs ļauj izdarīt izvēli par pamat notikumiem sabiedriskajā dzīvē, cilvēka individuālo lomu sabiedrībā, cilvēku attiecībām, kas dzimuši dažādos gados. Caur šī kalendāra ritmiem izpaužas valdnieka hvarna, kas ir dievišķā labvēlība kā augstākā hvarna. (Hvarna – dievišķa būtne, kurai piemīt sakrāls spēks, kas dod pārpilnību, veiksmi visās lietās, laimi, slavu un uzvaru pār ienaidniekiem, labvēlīgs liktenis. Tā ir dievišķa balva, labvēlība, talants, apdāvināts un īpašs cilvēks, kas spēj pacelties pāri citiem sev līdzīgiem.)

Savukārt 12 mēnešu Saules kalendārs saistīts ar cilvēka sociālajiem pienākumiem. Šis kalendārs atbild uz jautājumu, ko mēs varam izdarīt priekš citiem zemes līmenī, var izpausties caur priestera hvarnu, kas nāk no senčiem.

30 dienu Saules kalendārs nosaka cilvēka dzīves labo darbu galvenos ceļus, kuriem sekojot cilvēks var iegūt cīnītāja hvarnu, kuru dod tikai pēc labo darbu nopelniem. Katrai Saules dienai ir savi ieteikumi un brīdinājumi ko nav ieteicams darīt.



Nouruz jeb Jaunais gads

Saskaņā ar Avestas tradīcijām laikā no 16.marta līdz 20.martam, kad Saule iet pēdējos grādus no 26.-30. Zivs zīmes grādam, notiek zoroastriešu gavēnis, kas saucās „Sēru un raudu dienas”. Tas ir laiks, kas veltīts iepriekšējām uz Zemes dzīvojošām cilvēku rasēm.

16.martā ir 1.diena, kas veltīta piemiņai par Zilo rasi, kas izvēlējās pielūgt gan Dievu, gan Sātanu vienlaicīgi, tas ir, sajauca labo un ļauno. Zilā rase deva cilvēkiem skaitļu, formulu sistēmu, kas apraksta visas parādības un zinātnisko analīzi. Grēks bija nodevība, melošana, patiesības apgānīšana, vienlaicīgi kalpoja Dievam un Sātanam, kas pasaulē ienesa slimības. Ar pirmo rasi uz Zemes parādījās pirmatnējais ļaunums.

17.martā ir 2.diena, kas veltīta piemiņai par Dzelteno rasi, kura ir ķīniešu un viņiem līdzīgo tautu pirmie senči. Dzeltenā rase atnāca uz Zemes no Gulbja un Liras zvaigznāja. Deva cilvēcei mācību par laika un telpas harmonizāciju, mantiku un visas zīlēšanas prakses, rituālus, Visuma veseluma un vienotības izpratni. Savstarpējo karu rezultātā tā pārkāpa Kosmiskos likumus, zaudēja daudzus rituālus, novērsās no izvēles starp Labo un Ļauno.

18.martā ir 3.diena, kas veltīta Melnās rases piemiņai, tās senči nāk no Oriona zvaigznāja. Šīs rases pārstāvji apdzīvoja Lemūrijas kontinentu. Melnās rases pēcnācēji ir visas melnādainās ciltis un tautas, negroīdu rase mūsdienu klasifikācijā. Melnā rase deva cilvēcei mācību par tantru, izpratni par darbu ar enerģijām, gariem, stihijām, daudzas maģiskās prakses. Grēks – apzināta izvēle Tumšo spēku pusē, kalpošana tiem, tantras likvidēšana, kā arī cilvēku ēšana, melnā maģija, pašapliecināšanās un kopuma apgānīšana.

19.marts ir 4.diena, kas veltīta Sarkanai rasei, kas nākusi no Kasjopejas zvaigznāja. Tie ir atlantu pēcteči, pakļauta vislielākajām izmaiņām, dzīvoja Ēģiptē; Ziemeļamerikas indiāņi: maiju civilizācija, acteki. Sarkanā rase deva mācību par vielas transformāciju, alķīmiju, dzīves ilguma pagarināšanu un nemirstību. Grēks – pārvēršanās par vilkačiem. Alķīmija kļuva par bioķīmiju. Izmantojot saņemtās zināšanas, atlanti iejaucās gēnu dabā, radīja mākslīgus cilvēkus, kā rezultātā ļāva iemiesoties dēmoniem uz Zemes. Tas viss veicināja tautu izmiršanu un neizārstējamu slimību rašanos.

20.marts ir 5.diena, kas veltīta Baltai rasei, kura nākusi no Lielā Lāča zvaigznāja un apmetās Arktīdas kontinentā. Tie ir Eiropas tautu pārstāvji, kā arī no Irānas un Indijas. Baltā rase deva mācību par Kosmisko likumu, par Gaismas un Tumsas spēku opozīciju, galīgo uzvaru pār Ļauno, par izeju no pāriemiesošanās rata, kā arī dažādas medicīniskās zināšanas. Tās grēks ir Dievišķo likumu apgānīšana, lepnība.

21.martā ir 6.diena, kas saistīta ar Nākošo rasi. Tā diena veltīta cilvēces nākotnes rasei un Zemes attīrīšanai no ļaunuma. Tā beidzas ar Saules rietu.

Sākot no 21.marta, kad Saule ieies Auna zīmes 1.grādā, tad sāksies Jaunā gada svinības – Nouruz. Katrā nākamā dienā, kopumā kad Saule izies 10 grādus Auna zīmē, notiek Zemes sākuma izveides mistērija.

Tulkots no “Seno āriešu mācība” P.Globa.
Lietotāja avatars
Ieva
Администратор
 
Atbildes: 90
Pievienojies: 08 Apr 2015, 15:47

Atgriezties uz Astroloģija saistībā ar zinātni un ezotēriku

Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 0 viesi